Video novērošana, teorija, mīti un nākotnes attīstība
Pievienots: 03.09.2013.

Video novērošana, teorija, mīti un nākotnes attīstība

 
Video novērošana sistēmas, kā drošības sistēmu sastāvdaļa, parādījās pirms vairāk kā 30 gadiem, taču strauju attīstību un popularitāti ieguva tieši pēdējo 10 gadu laikā.
Tieši pēdējo 10 gadu laikā straujāk attīstījušās digitālās (ciparu) video novērošanas sistēmas, un tikpat strauji samazinājušās to izmaksas.
 
Video novērošanas sistēmas, ar domu uzlabot drošību, tiek uzstādītas sākot no privātmājām un dzīvokļiem, un beidzot ar sabiedriskām vietām. Taču vairumā gadījumu pasūtītājam nav īstas skaidrības par video novērošanas sistēmas mērķi, uzstādītājam nav intereses par sistēmas darbību turpmāk, bet sistēmas lietotājam (ja tāds vispār ir), sistēmas bieži vien tehniski nav lietošanai derīgas. Visi šie negatīvie faktori, bieži vien liek lietotājiem vilties video novērošanas efektivitātē, nožēlot ieguldītus līdzekļus (neredzot reālu ieguvumu), vai arī maldinoši domāt, ka video novērošana dos pilnīgu drošību.
 
Vispirms jāpiemin pašu video novērošanas sistēmu tehniskie rādītāji. Sistēmu tirgotāji un uzstādītāji klientiem ir ieinteresēti pārdot iekārtas, kuras diemžēl, bieži vien lietotājam nemaz nav vajadzīga, vai ir lietošanas mērķiem neatbilstošas. Visbiežākais maldīgais priekšstats ir par to, ka kameras redz un fiksē visu. Diemžēl kameru tehniskās un optiskās iespējas ir ierobežotas. Kameras, atkarībā no objektīva, spēj redzēt (fokusēt teicamu attēla kvalitāti) uz noteiktu attālumu vai noteiktu skata leņķi, t.i. vienas kameras fiksē tikai tuvumā esošo, bet tālumā esošie priekšmeti būs izplūduši un neskaidri. Šī kļūda ir visbiežākā, uzliekot vienu kameru uz plašu apskata teritoriju – kā rezultātā attēlam ir tikai informatīvs raksturs.

Labu izšķirtspēju dažādos attālumos un skata leņķos nodrošina grozāmās (jeb tā dēvētās „Zoom” kameras). Taču to izmaksas ir piecas līdz desmit reizes lielākas nekā vienai parastai kamerai, un bieži tiek aizmirsts par to, vai kāds vispār darbosies ar šo kameru vadību. Šādu kameru uzstādīšana, lai pēc tam tās netiktu izmantotas, ir ārkārtīgi nesaimnieciski un neefektīvi.
Otrs biežākais efektivitāti traucējošais faktors – nepietiekošs apgaismojums. Kameras, kas spēj uztvert attēlu sliktā redzamībā vai pilnīgā tumsā ir dārgākas, bieži vien papildus nepieciešami infrasarkanie gaismas ķermeņi. Bieži kameras tiek uzstādītās, neņemot vērā objekta apgaismojumu – kā rezultātā diennakts tumšajā laikā video novērošanas sistēmas efektivitāte ir minimāla.

Vēl viens no maldinošākajiem video novērošanas sistēmu faktoriem, ir ražotāju un tirgotāju „ spēlēšanās” ar milzum daudz tehniskiem rādītājiem. Ražotāji izceļot labāko, bieži slēpj iekārtu vājās puses. Piemēram – milzīgais megapikseļu skaits kamerai, nozīmē lielu datu uzkrājumu ierakstā – kas nozīmē īsāku ieraksta arhīva laiku. Lai kompensētu īso ieraksta laiku, uzstādītāji bieži vien iestatījumos samazina ierakstāmā attēla izmēru (tajos pašos pikseļos) – attiecīgi dārgās un labās kameras vairs netiek izmantotas pilnībā pēc to iespējām. Cits rādītājs ir ieraksta kadru skaits sekundē – arī šeit lai ietaupītu viedu atmiņas iekārtās, kadru skaits sekundē tiek samazināts, kā rezultātā ieraksta attēli ir ar lielām pauzēm. Ražotāji arī bieži uzsver gaismas jūtīgumu 0,1 Lux vai, piemēram, 0,01 Lux jūtīgums, kas nezinātājām liekas nesaprotams un līdzīgs, taču reāli pirmā kamera ar 0,1 Lux jūtīgumu jau krēslas apstākļos nespēs nodrošināt labu redzamību.
 
Vēl jāpiemin, ka videonovērošanas sistēmas nemitīgi attīstās, tikpat ātri kā attīstās digitālās fotokameras un datortehnika. Ir dažādi ražotāji, dažādi datu apmaiņas un uzglabāšanas standarti, un ne vienmēr viena sistēmas sastāvdaļa ir savietojama ar citu, un vecākas iekārtas nav savietojamas ar jaunām.
 
Video novērošanas mērķus, sistēmas izvietošanas principus, un visas tehnikas nianses, objektīvi spējīgi novērtēt tikai drošības eksperti. Ja plānots uzstādīt lielas un sarežģītas sistēmas, ieteicams ir prasīt drošības speciālistu padomu, lai tie izstrādā koncepciju un prasības. Tas noteikti atmaksājas, jo mazina risku pārmaksāt, vai arī pēc dažiem gadiem pirkt jaunas vai papildus iekārtas.

Ja drošības ekspertus nav vēlmes pieaicināt, tad pasūtot video novērošanas sistēmu, ir jāzina atbildes uz sekojošiem jautājumiem:
  • kāds ir video novērošanas sistēmas uzstādīšanas mērķis, ko tieši sagaidāt no tās darbības;
  • vai kāds šo sistēmu novēros, vai arī tikai izmantos ierakstam;
  • vai tiešām nepieciešams fiksēt visu un visur notiekošo, vai arī tomēr var koncentrēties tikai uz svarīgākajām zonām;
  • cik ilgam jābūt ierakstā arhīva, t.i. cik ilgā laikā var atklāties kādi neseni notikumi, kurus vajadzētu būt nepieciešams noskatīties ierakstā.
 
Pats galvenais ir apzināties, ka video novērošanas sistēma, kā drošības sistēma, faktiski nevar darboties viena pati un  neatkarīgi. Tā neapsargā, un tā nebrīdina vai gandrīz nemaz nenovērš notikumus. Videonovērošana visefektīvākā ir kompleksā ar citām drošības sistēmām (signalizācija, piekļuves kontroles sistēma, apsardzes dienestu pakalpojumi).
  
Drošības teorijā video novērošanas efektivitāte tiek vērtēta sekojošās proporcijās (%): 70/20/10.
70% video novērošanas sistēmas resursa tiek izmantotas ierakstam – t.i. ja kauta kas atgadījies, tad vēlāk ir iespēja notikušo noskatīties (fiksēt notikumu gaitu, automašīnu numurus, personu sejas, u.c.)
20% resursa tiek izmantotas novērošanai – t.i. kādai personai pastāvīgi skatoties video attēlus, un nepieciešamības gadījuma reaģējot uz kādiem redzamiem notikumiem.
10% resursa ir preventīvi – t.i. pašu video kameru klātbūtne var novērst likumpārkāpēju vēlmi izdarīt noziegumus.
 
Šis resursa procentu sadalījums ir mainīgs, atkarībā no dažādiem faktoriem. Taču ikdienā vis-nenovērtākais, un vismazāk efektīvi izmantotais ir otrais – novērošanas resurss. Tieši šī resursa izmantošanai, mūsdienās ir pieejams jauns pakalpojums –attālinātā video novērošana. Tā gan ir jau atsevišķa tēma.
 
Raivis Terinks
SIA "Koblenz Drošība" Valdes priekšsēdētājs
Aktualitātes: